CEĻŠ NO FLORIDAS UZ ŅUJORKU

Pēkšņi radās doma rakstīt.

     Apstākļi tādi, ka to pat laikam vajag, jo ja sanāks visu uzlikt uz papīra, kā tas bija domāts, tad vajadzētu būt labi. Ceru arī smieklīgi.

     Ir palikuši kādi trīs ASV štati, kuros neesmu bijis, jo tikko biju Floridā. Tā nu sanāca, bet stāsts nav par to, bet gan par braucienu ar autobusu no Floridas uz Ņujorkas pilsētu. Tas ir tāls ceļš. Sāku domāt jau no tā brīža, kad pieņēmu lēmumu nelidot, bet gan ar autobusu. Ja domā loģiski, tad jālido, bet ar autobusu var ietaupīt kādus 100 dolārus un vispār ir grūti paredzēt visus izdevumus šādās reizēs, bet lai nu kā, es nolēmu cerēt uz naudas ietaupījumu un arī, ja salīdzina braušanu ar auto tad man noteikti nāks miegs… Vēl piedevām man kārtējais klients nav samaksājis, tāpēc arī tas bremzē šādus tādus plānus.

     Ar auto varētu braukt pa mazākiem ceļiem un redzēt dabu, bet ir tā, ka vienam tas paliek par skumju. Šī sajūta mani vienmēr ir apņēmusi, it sevišķi jaunībā, kad redzēju skaisto Ameriku, bet tagad vecākam tas ir labi redzams, ka tās ir skumjas. Ir pat reizes un vietas, kad mani pārņem depresija, smagums. Ir vieta Kanzas štatā, pa kuru esmu braucis vairākas reizes, un tās asociācijas ar dabu un dzīvi, kas man toreiz bija, kad pirmo reizi šķērsoju šīs vietas, ir tik stipras, ka var pat izvemties no bēdām. Kas tās ir par asociācijām nav būtiski – citā reizē, bet galvenais ir tas, ka vienam ceļot ir grūti, ja ir skaista daba.

     Es vēlos ceļot ar kādu sev tuvu cilvēku un visās izjūtās dalīties.

     Bet es esmu Grayhound Bus Lines varā – sāku ceļot naktī (vēlu vakarā), bet man tas bija smagi, jo biju citā laiku zonā..
     Nu, varētu teikt, ka sāku ceļot 6:00 no rīta un nakti negulēju. Gaisa nav – vietas it kā vēl ir, bet cilvēki apkārt ir kaut kas unikāls. Pašas autostacijas ir vienkārši brutālas – ir jau arī vietas, kas normālas, bet reti.
Esmu nonācis pie vietas, ar ko gribēju sākt.

     Izceļās viens melnais, kurš spēlēja videospēles, kurām bija vairāk vai mazāk sakars ar šaušanu. Viena šaušana bija ar automātu. Šāva viņi visiem ar interesantām kustībām t.i. katru reizi automātu vai pistoli nolaižas starp kājām pirms izšāva uz kādu. Man liekas, ka īstā dzīvē viņš pats jau būtu kā tīkliņš. Vai viņš kādu nošāva, nezinu, bet troksnis bija ilgstoši… mēs stāvējām rindā, jo te ir tā, ka te viss ir rindas kārtībā.. jau 20- 40 min stāvu rindā, bet viņš šauj…
Ik pa laikam ruporā skan balss, lai kāds nāk pie letes… beigās melnais šāvējs ir Grayhound darbinieks – bagāžas puisis… mēs gaidām kamēr viņš sakops mūsu autobusu…

     Galvenais no autoostas vīriem ir baltais – jauks cilvēks, pat sejā varbūt glīts, bet vēders liels un atkarājies. Viss pārējais ķermenī normāls jeb pat labs. Tas ir alus vēders… varētu teikt, ka viņš ir apēdis lielu pildbumbu. Šis džeks ir galvenais. Visapkārt klīst visādi klaidoņi, tie pienāk pie viņa, tas viņu kaut kur aizbīda, tad viņš atkal kļūst nopietns un apkalpo mūs ideāli, tad sāk šķielēt uz jaunām meitenēm un pretīgi smaidīt. Kaut kas perverss.

     Ierodas glīta, bet sadzērusies jeb uz drogām meitene, tā ir pazaudējusi kodu no mantu glabāšanas. Viss ir pastulbs – atvērt to karti maksā 10 dolāri, viņai laikam nav pat 5, tā es sapratu. Ik pa laikam viņai piepeld klāt kāds puisis – “skaistie”, izpalīdzīgie vīrieši… nezinu kā, bet pēc 1,5 stundas viņai ir visas mantas.
Man arī ejot garām tā kaut ko saka, bet latviskojot to varētu noformulēt kā : “čau, mīļumiņ”.

Kas man viņai bija jāatbild?

     Manā uztverē šie cilvēki ir dēles. Kaut kur lien, kaut ko kā dabūt utt.
Kaut kā viņi nokļūst kur vajag. Šī meiča pat nav padauza, kas ir vēl sliktāk – tā ir dēle…
Nezinu, ko vairāk runāju, bet varbūt kāds sapratīs.

     Tad ieradās kāds vīrietis, nu normāls, uz gadiem 32, bet var redzēt, ka bezdarbnieks. Tam ierodas līdzi (varbūt brālis) cilvēks smalkā šlipsē un pērk ilgi ar kredītkarti biļeti. Tad viņi arī vēsi, bet draudzīgi šķiras. Mūsu varonis ir manā busā un vēlāk mētā “asprātīgas” piezīmes sievietei ar puisīti.

     Sieviete jauna, laikam normāla, bet ik pa laikam ar nedaudz dienvidu izloksni atņirdz viņam atpakaļ.

     Ir vēl divi cilvēki ar bērniem.

     Viens vīrietis ir noguris un nervozs, tad ir puisītis 2 gadus vecs. Kā vēlāk izrādās viņš to ved mātei (20 stundas). Puisītis arī nogurst, vīrietim pilnas rokas ar somām. Viņš steberē pārsēšanās vietās un ar somām grūž bērnu uz priekšu, kurš bļauj un grib klēpī. Šis tēvs ik pa laikam sims freeplay hack ir nervozs un savā nodabā sev saka: “Jā, es zinu, es esmu nežēlīgs.” Bet varbūt puisītim bija tikai virs gada, jo viņš nestaigāja tik stabili.

     Un ir vēl viens pasākums. Tā ir kaut kāda “spāniete” – jauns skuķis (varbūt 18, 19) un tai ir puika ar noskūtu galvu un dizainu matos (izskūtu). Kā zinām šie bērni vienkārši ķērc, jau kaut ko grib.

     Protams, ka ir arī normāli un vienkārši cilvēki: melnās sievietes, kuras ir ļoti resnas – tās sēž pa vienai autobusa priekšā, runājas, neliekas sevi manīt, visu zin.

     Ir indietis, kurš jau nenormāli smird pēc sviedriem, bet visu laiku sūdzas par autobusa maršuta kustību, un, ja pareizi norpotu, viņi brauc satikt savus ļoti vecos radiniekus (75, 85 g.v.)

     Uz kurieni vinš brauc es tā arī īsti nesaprotu – Baltimoru, Vašingtonu…

     Starp citu, es lielāko daļu nogulēju – bija arī nakts/ tumsa utt., biju noguris! Un tāpēc arī neko daudz nemanīju, kā smirdēja tualete man blakus… Bet no rīta tā saulē tā sasila, jo tur nav gaisa dzesināšana un kādam tās paverot ieejot – izejot varētu nosmakt…

     Žēl, ka šo smaku nevarēja izdalīt rādot filmu “Waterworld” epizodē, kad notika Recycling (mironis zampā).
     Bija laiks tīties un es vēlāk parcēlos uz autobusa priekšu!

     Ceļoju es pa clashroyale boom dienvidu štatiem un te ir viss “melns”. Tik daudz dažādu melno. Arī ēdiens viņu gaumē, jeb tā ir dienvidnieku gaume?!

     Ēdiens ir sūdīgs un dārgs – no autoostām vai tālāk neej (slikti rajoni)(daudz putekļu) un nekad nezini, kad aties autobuss.

     Mēs esam novirzījušies no grafika un arī principa. Man pateica, ka būs viena pārsēšanās Floridā un tad bez apstājas 20 stundas ar to pašu līdz N.Y.C.

     Jā, baby?!? Mēs esam divreiz nomainījuši busu un esam jau 5 stundas iepakaļ! Bet te jāpiemin viens notikums! Un tas bija tad, kad mums nebija jāmaina autobusi.

     Mūs izdzina ārā, liek nostāties atkal autoostasēkā aiz durvīm, kur stāv busi (busi stāv ārā, cilvēki iekšā lielā telpā un pa atseviškām durvīm pie katra autobusa pārbauda biļetes) … nu, tad lūk mēs esam kā lopi atkal sadzīti iekšā un galu galā atkal nokļūstam tajā pašā autobusā, kurš atiet pēc 1,5 stundas, stundas vai tūlīt… tas ir atkarīgs, kam prasa! Jeb arī tad, kad atnākšot kāds liekais šoferis.. brīžiem man liekas, ka šī varētu būt Mozambika, bet tur noteikti tā nav! Meksikā tā nebija. Viss tas atkārtojas un turpinās!

     Bet šajā pilsētā ir ieradies jauns pasažieris ar 50./70. gadu baltu koferi. Nervozs kustībās un žestos lecīgs un labāk ar viņu free robux no human verification nepīties- noteikti sāks lamāt pasauli un policiju.

     Viņš izkāpj no busa, sev maksimāli pievēršot uzmanību, un durvis atver pats (automātiskās), tikai viņas nav vēl automatiskas, jo šoferis nav ieradies (nav iedarbināts autobuss), bet ar skaņām, kādas radīja melnais policists “Policijas Akadēmijā”, viņš durvis atver un izkāpj no busa, protams, nervozs skatiens, kaut kur aizsteberē un kaut ko kritizē.
Vispār super! Pa to laiku (uzreiz) uzrodas šoferis, kuru mēs gaidījām stundu desmit un aizver durvis ar visiem īstajiem skaņas efektiem – divreiz uzpīpina un esam prom. Kāds kaut ko vicinās, es neesmu īsti pārliecināts, jo varbūt baltais nervozais dienvidnieks tikai bija iekāpis mūsu busā, lai pārliecinātos, ka tas nav īstais. Bet viņam bija baltais, vecais koferis. Man liekas, ka es šoreiz neiejaukšos, jo citādi jāiejaucas visu laiku. Melnās lielās, apaļās tikai spriež nopietni, ka jābrauc vien prom, pats esot vainīgs.

     Četras stundas vēlāk melnais busa šoferis brīnās, kur ir vecmāmiņa, kurai pienākas koferis. Viņš ilgi neuztraucas, atstāj koferi bagāžas noliktavā un iet ēst restorānā eļļā vārītu vistu (es arī pēc laika!)

     Laikam es gribēju tikai uzdot jautājumu un secināt kaut ko:

1) a. Kāds man viss sakars ar šo?
b. es ietaupu naudu?
c. jeb es vienkārši gribēju gulēt?
…. un vienlaikus ripot NYC virzienā

2) Kaut ko tādu lidlaukos nevar redzēt! Lidlauki ir vienkārši civilizēti!